Jau ļoti sen cilvēkiem radās vajadzība pārraidīt lielākā vai mazākā attālumā dažāda veida ziņojumus. Šim nolūkam tika izmantoti tie līdzekļi, kuri tolaik bija pieejami. Visvecākie ir akustiskie un optiskie sakaru līdzekļi – ugunskuri, bungas, lāpas, svilpes un taures. 1793. gadā francūzis Klods Šaps izgudroja tā saukto optisko semafora telegrāfu. Tā darbības pamatā bija dažādu figūru izveidošana no trim kustīgiem savstarpēji saistītiem dēļiem. Pārmaiņas telegrāfa attīstībā ienesa elektrība. pirmie mēģinājumi pārraidīt ziņojumus ar elektriskās strāvas palīdzību tika veikti 1802.gadā, kad spāņu inženieris Francisko Salva izveidoja elektoķīmisko telegrāfa ierīci. Krievu zinātniekam Pāvelam Šilingam 1832.gadā izdevās izveidot telegrāfa sistēmu ar astoņiem vadiem, ko uzskata par pirmo praktiski lietojamo telegrāfu pasaulē. Tā darbību demonstrēja 1832. gadā Pēterburgā.
Telefona attīstība aizsākās 19.gs., tūlīt pēc telegrāfa izgudrošanas. Cilvēka runu veido sarežģīts skaņu signālu komplekss, daudz sarežģītāks nekā punktiņi un svītriņas Morzes ābecē, ko lietoja pirmajos telegrāfa aparātos. Runas svārstību diapazons mainās no 50 līdz 5000 Hz. turklāt cilvēka runai ir savs tembrs. Tas viss sarežģīja telefona izgudrošanu. Daudzi izgudrotāji tomēr pūlējās atrisināt problēmu par cilvēka runas pārraidīšanu. Šādi mēģinājumi bija bijuši arī jau daudz agrāk. Angļu fiziķis Roberts Huks 1667.gadā ar diegu savienoja divas membrānas. Runājot, skaņas svārstības mainīja vienas membrānas stāvokli, bet, mainoties diega stāvoklim, mainījās arī otrās membrānas stāvoklis, tā atskaņojot runu.
…
