Vācu dramaturgs, dzejnieks, prozaiķis, teātra teorētiķis un režisors, izstrādājis un ieviesis episkā teātra koncepciju. Brehts labi pārzina Bībeli un savā mākslā nereti kultivē morāli didaktiskus motīvus. Pirmie nozīmīgākie literārie darbi – lugas „Bāls”(1918) un „Bungas naktī” (1919), kā arī garais dzejolis „Leģenda par mirušo kareivi”(1918).
Brehta sadarbība ar teātri sākas 1919. gadā, kad viņš Minhenes Kamerteātra dramaturgam Lionam Feihtvangeram iesniedz savu lugu „Spartaks”. Lugu novērtē atzinīgi, to iestudē ar nosaukumu „Bungas naktī”. Uzvedums Brehtu strauji padara slavenu. Viņam tiek piešķirts Vācijas augstākais literārais apbalvojums – Kleista prēmija.
Laika posms no 1918. līdz 1922. gadam ir uzskatāms par Brehta daiļrades agrīno periodu, kurā arī ietilpst luga „pilsētu džungļos (1921) un dzejoļu krājums „Mājas sprediķi”. Kā izteiksmes līdzeklis plaši izmantota parodija. Parādās polemika ar ekspresionismu. Brehta izpratnē cilvēks savā dziļākajā būtībā nav labs, kā to izprot ekspresionisti, bet gan drīzāk samaitāts. …
