Ja palasa kāda dzejnieka dzeju, šķiet, ka katrā var atrast kaut ko savai sirdij un dvēselei tīkamu. Vismaz parasti tā notiek, ja iedziļinās tajā, ko lasa..
Es papētīju tuvāk O. Vācieša kopoto rakstu piekto sējumu. Tajā apkopota rakstnieka dzīves laikā nepublicētā dzeja, kura mani piesaistīja ar savu dažādību. Pievilcīgi šķita arī tas, ka dzejnieks nerunā aplinkus, bet raksta tieši to, ko domā. Jau pirmajā grāmatas dzejolī uzreiz ieraudzīju, ka O. Vācietis pirmajās dzejoļa rindās izsaka savas domas par dzīvi:
„Ādu pār acīm
Dzīve tev novilks,
Ja plikā saulē skaties.”
Šķiet, ka dzejnieks ar to domājis, ka nevar visiem uzticēties, it kā plikā saulē skatīties. Ka dzīve var būt nežēlīga, mēs nedrīkstam būt naivi, jo tā var „novilkt ādu pār acīm”.
No šī sējuma izlasīju lielāko daļu dzejoļu. Lasot atradu dažus, kas piesaistīja ar savu patiesumu, dažus, kas sasmīdināja, un dažus, kuri likās pat mazliet par skarbu uzrakstīti.…
