Ir teikumi, kuri sākotnēji šķiet tikai jautri. Tos dzirdot teātrī, skatītājs pasmaida, jo atpazīst situāciju: atkal pieaugušie kaut ko aizliedz, pamāca, brīdina un stāsta, kā vajadzētu dzīvot. Tomēr aiz joka dažreiz paslēpts ļoti nopietns jautājums. Kāpēc “lielie” tik ļoti vēlas mācīt “mazos”, un kāpēc “mazajiem” tik ļoti nepatīk tikt mācītiem? Blaumaņa rinda “Tie lielie grib mūs mācīt, tie lielie grib mūs rāt” ir īsa, bet tajā ietilpst vesela paaudžu attiecību vēsture. To varētu pateikt bērns pirms simt gadiem lauku sētā, pusaudzis mūsdienu skolā vai students, kuram vecāki vēl joprojām atgādina, cikos jāiet gulēt. Laikmets mainās, bet sajūta paliek pārsteidzoši pazīstama: jaunākais cilvēks vēlas, lai viņam uzticētos, bet vecākais uzskata, ka viņa pienākums ir pasargāt no kļūdām. Tieši šajā vietā sākas gan komiski pārpratumi, gan īsti konflikti.…
