Mēs katrs cilvēks esam indivīds ar savām labajām un sliktajām īpašībām. Mums piedzimstot jau vecāki mūs māca un audzina. Vecāki pirmo vārdu no saviem bērniņiem gaida, kad pateiks ‘’mamma’’, tad katra mamma sajūtas pasakaini, pēc tam tikai bērnam māca savu vārdu, to vienmēr izrunā skaidri un ar atplēstu muti, lai tikai bērns to redz un dzird kā māte to izrunā un tad pēc laika atskan bērna vārds. Tā laikam ejot, vecāki cenšas bērnam iemācīt jaunus vārdus un pēc tam jau teikumus. Lielu uzmanību īpaši nemaz nepievērš kā bērns uzvedas, tikai pievērš tam kā bērns pasper pirmo soli un kā bērns aiziet, piemēram, no gultas līdz galdam. Jautājums rodas vai tā ir audzināšana, vai mācīšana?! Laikam ejot un dzīvojot tu iemācies tik daudz un dažādas lietas, katrā vecum posmā tu atklāj kaut ko pavisam jaunu un interesantu, nemaz neiedomājoties, kāpēc tu tieši tagad tam pievērsi tik lielu uzmanību nekā kādreiz.
