Racionālās un emocionālās jomas līdzsvara jautājumi izglītībā kā Latvijā, tā
visā pasaulē, tiek pētīti jau 20. gadsimta sākumā. Interese par vispusīgas personības
attīstību emocionāli un intelektuāli līdzsvarotā mācību procesā atspoguļojas tā laika
jaunajos pedagoģiskajos virzienos un strāvojumos. Šo ideju ietekme, cilvēka emociju
nozīmes atzīšana un uzsvēršana, konstatējama Jūlija Augusta Studenta (1998),
Aleksandra Dauges (Dauge, 1925) uzskatos un atziľās. Viľu pārliecību, ka zināšanu
apguve un personības attīstība nevar būt sekmīga bez emociju un jūtu attīstības,
pierāda mūsdienu zinātne.
20. gadsimta beigās emociju jautājumi tiek aktualizēti atkārtoti. To izpētei
pievēršas ne tikai pedagoģijas un psiholoģijas zinātnieki, bet arī dabaszinātnieki,
fiziologi, neirofiziologi. Pētījumu rezultātā tiek atzīta emociju nozīme indivīda
attīstības un adaptācijas procesos, pasaules, vērtību, sevis un citu cilvēku izpratnē,
piepildītas dzīves izjūtā, kā arī intelektuālo procesu sekmīgā norisē. Agrā bērnībā
prāta, jūtu un gribas līdzsvars ir dabisks, bet veltot pārāk lielu vērību prāta attīstībai
un nepietiekamu – emociju pasaulei, līdzsvars tiek izjaukts (Špona, 2006). …
