Iepazīstot dabu, tās veidotās sistēmas, lielo daudzveidību un mūsu pašu, cilvēku, ķermeni, vēl vairāk negribas piekrist nejaušībām, to pastāvēšanai un spēkam. Ja tā ir nejaušība, kas ir radījusi manu smadzeņu sarežģīto uzbūvi, ja tā ir nejaušība, kas veidojusi taureņu spārnu daiļumu, iespaidīgo simbiozi, sadarbību starp visām sugām, tad man negribas vairs it nekam ticēt un ne par ko sapņot.
Varbūt visu iedzīvotāju dažādie dievi arī ir tikai nejaušības, kam miljoniem mūku velta savas aplamās dzīves. Nē, es neticu nevienai no daudzajām ticībām, bet nenoliedzu kāda spēka pastāvēšanu, kas vieno šo skaistumu, ko sauc par dzīvi.
Skatoties no šaurāka skatu punkta, mūsu parastās ikdienas, kurā mēs satiekam neskaitāmus cilvēkus, radām citiem prieku un bēdas, strādājam tik dažādus, atšķirīgus darbus un nedarbus, mums visus notikumus gribas saukt par likteni.…
