„Arvien no jauna pētot tradicionāli par atkarību uzskatīto berna saikni ar māti, esmu secinājis, ka ir lietderīgi to aplūkot kā īpatnējas un daļēji ieprogrammētas uzvedības rezultātu.” (8-9. lpp)
Savā grāmatā Boulbijs ne reizi atkārto, ka pieķeršanas uzvedība ir zināmā mērā ieprogrammēta. Nevaru ar to piekrīst. Manuprāt, tā ir pilnīgi dabiska. Ir dabiski, ka jebkuram bērnam zīdaiņu vecumā ir nepiciešami kādam pieķerties. Pirms dzimšanas bērns atrodas pavisam citā vidē, kur viņš jūtas pilnīgi droši un pasargāti. Bet kad viņš nāk pasaulē, tas ir kā šoks – viss ir nepazīstams, pavisam savadāks, nekā bija pirms tam. Tieši tāpēc bērnam ir liela nepieciešamība pēc kāda, kuram var pieķerties. Ta viņš jūtīsies drošāk. Arī pieaugušie cilvēki, pārdzīvojot kādu stresu, piemēram, jūtas nedroši un izjūt nepieciešamību pēc cita cilvēka. …
