Teika stāsta, ka stārķis agrāk bijis dievam par rokaspuisi. Dievs tam uzdeva noslīcināt maisu ar vardēm, čūskām un citiem mūdžiem, bet stārķis nav varējis pārvarēt ziņkārību un pavēris mazu spraudziņu – un gūstekņi laukā gan! No tā laika stārķim jāstaigā sarkanos zābakos pa laukiem un jāvāc izbēgušie dzīvnieciņi.
Dzīvodams tuvu cilvēkam, baltais stārķis kļuvis par daudzu tautu teiku un ticējumu varoni. Turcijā un Mezopotāmijā uzskata, ka katrā stārķī mājo musulmaņa dvēsele, tālab šī putna nogalināšana tiek pielīdzināta slepkavībai. Lai pielabinātos putniem un arī lai iegūtu stārķa izskatu uz vienu gadu un varētu apmeklēt Meku, tikuši izvietoti mākslīgi ligzdu pamati. Eiropas zemkopju tautas, arī mūsējā, pēc stārķu ierašanās un izturēšanās paredzējušas dažādas norises dabā un personiskajā dzīvē (iziešanu tautās, ģimenes pieaugumu). Ticējums par stārķa saistību ar bērna piedzimšanu veicis garu attīstības ceļu un arī mūsdienās arvien tiek pieminēts.…
