Ar socializāciju parasti saprot pakāpenisku dažādu sociālo normu apgūšanu, kā arī savas uzvedības sakārtošanu atbilstoši šiem standartiem. Sociālās uzvedības pretstats ir asociālā uzvedība, ar kuru raksturo darbības, kas ir vērstas pret savu grupu (kopienu, vidi). Pie asociālās uzvedības pieskaita gan devianto uzvedību, gan oriģinālas, neparastas cilvēku reakcijas kādā situācijā. Cilvēka rīcība un darbības, kuras atbilst normām un likumiem, sauc par „sociālām”.
Ļevs Vigotskis socializāciju izprata savādāk. Piemēram, viņš zīdaini nosauca par „maksimāli sociālo būtni” (максимально социальное существо), kaut arī nevienam nav šaubu par to, ka zīdainim nav uzvedības, kura būtu pakļauta kādām sociālām normām, un viņam nav arī aizdomu, ka šādas normas pastāv. Ļ.Vigotska tēze, ka bērns jau ir pilnīgi sociālā būtne, maina attieksmi pret socializāciju. Ja ar socializāciju jāsaprot cilvēka spēju veidot savu uzvedību un rīcību atbilstoši likumiem un sabiedrības normām, kurā viņš dzīvo, tad tās rezultāts ir likumu paklausīgs indivīds ar pakļautu un prognozējamu uzvedību. Vai mazais bērns ar laiku zaudē savu sociālo struktūru (социальность), vai arī socializācijai jādod cits saturs.
Zīdaiņa sociālā darbība ir atkarīga no pieaugušajiem, un galvenokārt, no mātes. …
