Viljams tiek emocionāli kastrēts, pazudinot viņā pārliecību (atmiņu) par to, kas it kā bija viņa liktenis. Ļoti zīmīga bija aina, kurā Viljams redzēja, kā Marija veic telefona zvanu, kurā atklāj savus personas datus un atrašanās vietu, tomēr vīrietis neko nedara, lai šo darbību apstādinātu. Šī aina manī raisīja domas, ka viņš it kā soda sevi par izdarīto, it kā apzinās, ko ir izdarījis. Tas liek domāt, ka vīrietis saprot, kādu kļūdu ir pieļāvis un ļauj šo kļūdu tādā veidā izlabot, darīt situāciju labāku. Kopumā tas, ko mums, ka skatītajiem, parāda filma, ir ļoti emocionāli un smagi. Beigu kadri ar laimīga Viljama, kura atmiņa ir dzēsta, ģimeni un atgriešanos sievas skavās, norāda uz to, ka filmā tiek izveidota pasaule, kurā cilvēkam pat nav jāatceras lūgt piedošanu. Visu vēl pārdomām raisošu rada kadrs, kurā Marija ir izraidīta no pilsētas un tagad klīst pa tuksnesi. Filmas gaitā sieviete atzina, ka viņai nekad nav paticis tuksnesis, tomēr tagad tur jādzīvo mūžam. Tas norāda uz to, ka Marija izcieš sodu – gan par to, ko nodarījusi viņa, gan par to, ko nodarījis Viljams.…
