Juridiskajā literatūrā bieži tiek uzskatīts, ka testamenta taisīšanai nav nepieciešama speciālas formas. Tiesību zinātnē formai ir ļoti liela nozīme. No visiem juridiskajiem aktiem testaments ir uzskatāms par tādu, kura formai ir ārkārtīgi liela nozīme. Likumdošana stingri nosaka testamentu taisīšanas formas. Ja šīs formas netiek ievērotas, tad šādi testamenti nav spēkā. Šāda stingrība ir izskaidrojama ar to, ka testatora pēdējā griba kļūst par juridiski nozīmīgu faktu tūlīt pēc viņa nāves.
Dažādu valstu likumdošanās ir paredzēti dažādi noteikumi testamentu formu ievērošanai, taču pēc būtības tie ir vienādi. Galvenais likumdevēja uzdevums šajā gadījumā ir nodrošināt testatora pēdējās gribas aizsardzību no viltojumiem, un nenopietniem gribas izteikumiem.
Formējot testamentu, rodas būtisks jautājums, kādai testamenta formai dodama priekšroka: publiskam vai privātam testamentam. Starp šiem testamentiem rodas pretstats: kas ir svarīgāks indivīda vai sabiedrības intereses. Publiskie testamenti vislabāk nodrošina testatora pēdējās gribas izpildes kontroli, savukārt, privātie testamenti izpaužas kā testatora privātautonoms akts.…
