Šajā darbā autors aplūko ķermeni un tā attiecību pret apziņu. Viņš aplūko trīs ķermeņa uztveres veidus- ķermenis kā esība sev (priekš manis), ķermenis priekš citiem un ķermeņa trešā ontoloģiskā dimensija.
Pirmajā daļā tiek runāts par to kādu savu ķermeni uztver cilvēks pats. Cilvēks nekad nav redzējis savas smadzenes, taču, piemēram, vērojot līķu sekcijas un lasot fizioloģijas grāmatas cilvēks var secināt kā viņa ķermenis ir veidots. Autors apgalvo: „Mediķu saskarsme ar manu ķermeni ir saskarsme ar manu ķermeni pasaules vidū un tādu, kāds tas ir citiem”. Cilvēks redzot savu ķermeni rentgenā to uztver kā objektu. Un vienīgi spriešanas procesā, tas tiek uztverts vairāk kā īpašums, nevis sava esība. Vēl uzskatāms piemērs tiek dots ar acs palīdzību. Cilvēks nevar redzēt savu aci, kad šī acs vērš skatienu uz pasauli. „Tīro zināšanu skatpunkts ir pretrunīgs; pastāv vienīgi iesaistīto zināšanu skatpunkts.” Zināšanas un darbība ir tikai sākotnējas, konkrētas attieksmes divi aspekti. Tīrās zināšanas ir zināšanas bez skatupunkta. Vienīgi svarīgs ir tas tu reāli redzi, iesaistīta iekļaušanas noteiktā skatupunktā. Vēl kā ķermeņa uztveršanas veidu, autors min maņas. „Vispirms konstatēsim, ka manās ir visur un tomēr ir netveramas.…
