Ikvienam cilvēkam ir nepieciešama sabiedrība, kontaktēšanās ar citiem. Tā ir sociālo un pašapliecināšanās vajadzību apmierināšana. Kāds pēc tās izjūt lielāku nepieciešamību un ātrāk iejūtas starp lielu pūli, cits mazāk. Pat dzīvojot klusā lauku nostūrī, no saskarsmes un komunikācijas nav iespējams izvairīties. Arī pirmais kontakts māmiņai ar mazuli ir komunikācija, kā arī savas iekšējās pasaules un ārējās vides saskaņošana ir komunikācijas process. „Personības attīstība notiek dialogu procesā ar sevi un apkārtējo vidi, pretstatot dažādus uzskatus. Saskarsme, no vienas puses, ir dialoga organizācijas līmenis, no otras – personības aktivitātes avots, rosinātājs impulss savu novērtētāju pozīciju pretnostatījumam reālajām vai iedomātajām partnera pozīcijām.”1 Tā ir mijiedarbība, kuras attīstībā sava artava jāieliek visām iesaistītajām pusēm.
Ir vairāki faktori, kas nosaka to, cik starppersonu komunikācija un savstarpēja saskarsme var būt veiksmīga. Manuprāt, visa pamatā ir jāizvirza cilvēka psiholoģiskais stāvoklis, personības psiholoģija. …
