Anekdote – pieder gan pie brahioloģismiem (sīkās folkloras), gan pie vēstītājfolkloras. Anekdote ir ceļojošs žanrs. Kā minējis krievu zinātnieks J.Kurganovs, tad anekdotes var iedalīt:
1)vārdiskās (stāsts ar asprātīgu atbildi);
2)notikumu (par pārsteidzošu rīcību);
3)smieklīgā (ietverošā – abi tipi kopā).
Mūsdienās anekdotes pieskaitāmas pie humoristiskā veida, kas izklaidē. Anekdote atklāj cilvēka īpašības, vājības, trūkumus. Tās māca par ētiskajām vērtībām (svarīgu lomu šeit ieņem muļķis, kurš izprot situāciju, bet izliekas nesaprotam). Anekdote ir izaugusi no pasakas, paņemot līdzi veselu rindu varoņu.
Kārlis Arājs raksta par anekdošu tēliem, analizējot tos. Kā tematikas, tā arī sabiedrisko funkciju un mākslinieciskās izveides ziņā savu patstāvīgu vietu latviešu folkloras žanru vidū ieņem – tautas anekdotes. Anekdotēs atspoguļota tautas dzīve visā tās daudzveidībā. Izmantojot māksliniecisko pārspīlējumu, galvenais tēls vai īpašība saasināti līdz hiperbolai. Pēc šāda kāpinājuma seko darbība vai notikums, kas nesaudzīgi atmasko kritizējamo personu vai parādību.
Latviešu tautas anekdošu cikli:
1)par muižu un tās kungiem.
Muižas dzīvei un kunga muļķībai pretstatā anekdotēs tēloti ar dzīves gudrību un nesalaužamu optimismu apveltītie muižas kalpi, zemnieki, dažādi amatnieki. Piemēram: Kungs prasījis dārzniekam, cik brāļu viņam ir. Dārznieks atbildējis, ka viens. Kungs sacījis: “Tas ir jocīgi! Jūsu māsa man vakar teica, ka viņai esot divi brāļi!”…
