Par iztēli.
Šī tēma vistiešākajā veidā skar manu dzīvi. Skolas gados, kad vēl nemācījos psiholoģiju, mani pat satrauca iztēles radītās “dīvainības”- kautrējos no “nomodā sapņošanas”. Brīžos, kad kārtējo reizi izdzirdēju kāda neiecietīga līdzcilvēka izsaucienu: “atkal tu sapņo!”, jau automātiski atbildēju: “nē, nē, es tikai domāju!”. Tas nebija tikai domāšanas, bet arī iztēles process. Šī ir manis izvēlētā tēma. Uz šīs tēmas izvēli mani rosināja tās nozīme manā personīgajā dzīvē. Tā kā esmu saistīts ar literārās jaunrades procesiem, jūtu nepieciešamību dziļāk izprast iztēles (fantāzijas) fenomenu.
Pētījuma mērķis ir noskaidrot, cik liela ir iztēles nozīme manā un noteiktu cilvēku dzīvē, iztēles nozīme mācību un audzināšanas procesā. Noteiktie cilvēki ir man pazīstamie dzejnieki, rakstnieki un citi cilvēki, kuru dzīvesveids ir literārā jaunrade. Tas ir, kuru dzīves piepildījums ir viņu iztēle.
Šī pētījuma galvenais uzdevums ir apkopot sarunu gaitā radušās pārdomas par iztēli, tās procesiem.
Cilvēkam piemīt neparasta spēja ar iztēles palīdzību atrasties divās dažādās realitātēs, tas ir, vienlaikus vairākās telpās un laika apstākļos. Maniem sarunu biedriem iztēle ir ne tikai psihiska spēja vien, bet to procesi ir arī viņu “ieroči” viņu literārajā jaunradē. Dramaturģe L. Stumbre sacīja, ka iztēle ir viņas dzīvesveids.
…
