Zvana baznīcas tornis. Kapā lepns, melns zārks. Atraitne apklāj vaigu ar baltu lakatiņu- lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru.
Mazs, vārīgs bērniņš sēž kapa malā un pusbailīgi, pusziņkārīgi skatās uz zārku
Tāda ir mana atkalredzēšanās ar Rūdolfa Blaumaņa „Raudupietes ”tēliem. Tālāk lasīt negribās, jo ir sajūta, ka autors mani padara par briesmīga nozieguma līdzzinātāju.
Aizveru aiz sevis dzīvokļa durvis, dodos ārā. Nakts elpo klusi. Dziļi ievelku elpu, uzreiz apreibst galva. Zvaigznes nozudušas skatienam. Debesis plešas pelēkas, vienaldzīgas un milzīgas, un es stāvu zem tām kā niecība, melna, nožēlojama figūra.
Manī kaut kas sāpīgi saviļņojas. Gribās kliegt, bet vējš izrauj no lūpām vārdus. Skumji, pelēki, skumji.
Nakts saudzīgi pārsegusi tumsu visam-cilvēku sapņiem un nomodam, laimei un sāpēm, kaislībām un nāvei.…
