Reiz gadījās tā, ka gans vārdā Lāmons ievēroja, ka viena no viņa kazām katru dienu kautkur pazūd, viņš nolēma kazai sekot un ieraudzīja, ka tā baro kādu mazu zēnu, kuram līdzi bija purpura apmetnītis, zelta sprādze un zobentiņš. Sākumā viņš nodomāja bērnu atstāt un pievākt tikai viņa mantas, bet tad viņš par bērnu iežēlojās un pārnesa mājās. Viņa sieva Mirtale bija pārsteigta, bet bērniņu pieņēma un audzināja kā savējo, nosauca viņu par Dafnidu. Kopš tās dienas bija pagājuši 2 gadi, kad ar kaimiņu ganu- Driantu atgadījās līdzīgs atgadījums, viņš ieraudzīja, ka avs zīda mazu meitenīti, kurai arī bija piemiņas mantas. Driants bērniņu pārnesa mājās un viņa sieva Nape deva viņai vārdu Hloja.
Bija sācies pavasaris, abi jaunieši, kā jau gani būdami ganīja kazas un aitas. Viņi abi satikās un turpmāk ganīja kopā. Reiz viņi aizgāja uz nimfu alu, kur Dafnids mazgājās. Dafnids bija skaists jaunietis, tāpēc ātri vien Hlojai iepatikās. Reiz starp Dafnidu un kaimiņganu Dorkonu izcēlās strīds- kurš no viņiem daiļāks, tiesnesis bija Hloja.…
