Par Hērakleita dzīvi Lāertas Dioges sniedz sekojošas ziņas: Hērakleits, kā stāsta citi ir bijis Hērakona dēls, efezietis. Viņš pret jebkuru kļuva augstprātīgs un nievājošs. Viņš nosoda arī efeziešus, par to,ka viņi izdzina Hērakleita draugus – „Hermodorus”. Nogājis Artemidas svētnīcā, viņš kopā ar bērniem mētāja kauliņus, viņu ielencošajiem efeziešiem viņš sacīja: „Ak nelgas,. Ko brīnaties? Vai ne labāk ir šo darīt, nekā kopā ar jums pārvaldīt valsti?” Un galu galā ienīdis cilvēkus un novērsies, viņš sāka dzīvot kalnos, ēzdams zāli un augus. Viņš nobeidza savu dzīvo sešdesmit gados. Viņš sevi noguldīja saulē un pavēlēja verdgiem aplipināt viņu ar mēsliem; tādā veidā mocījies un otrā dienā nobeidzās un tika apbedīts Agorā. No bērnības viņš bija apbrīnojams, viņš nevienu nav klausīji, viņš sacīja, ka esot meklējis pats sevi un iemācījies visu no sevis. Hērakleita tekstos iezīmētas cilvēka dvēseles divas daļas – jutekliskums (mitrā daļa) un prāts (sausā daļa). Cilvēks ir spēka un vājuma vienība.
Par ceļu Hērakleits ir teicis: „veltnim taisns un līks ceļš ir viens un tas pats.” Kā arī: „Ceļš augšup un lejup ir viens un tas pats.”…
