Nekad nevajag teikt “ar mani nekas ļauns neatgadīsies”, jo dzīve ir interesanta ar to, ka nekad nevar zināt, kas notiks tālāk.
Artūrs ar brāli Edgaru dzīvoja normālu dzīvi, mācījās Rīgā un tāpat kā visi puikas jūsmoja par meitenēm, līdz brīdim, kad kara posts un izbailes zaudēt ģimeni viņus veda mājās. Tur abus brāļus sagaidīja traģiska vēsts.
Ja ieklausās savā sirdsbalsī, ir iespējams pareģot kādu turpmāku notikumu.
“ Kaut jel drīzāk tiktu mājās! Man piepeši palikusi smaga galva un gurst sirds, kā jūtot lielu nelaimi.(..)baisīgais nemiers, kas mani sagrābis no jauna, māc arī brāļa dvēseli.”
Nonākuši mājās puikas uzzināja par mātes nāvi. Līdz ar brīdi, kad māti apsedza smagās, skumjām pielijušās kapa smiltis, abu zēnu dzīves pilnīgi izmainījās. Dzīve palika parādā viņiem jaunības saldo smaržu. “No tās dienas mēs neesam vairs raudājuši, tēvs, Edgars un es arī ne, kaut gan man tad bija tikai sešpadsmit vasaras.”…
