Valodā pastāv neatbilstība starp valodas sistēmu un normu zināšanām. Valodas normu zināšanas nozīmē augstāku kultūras pakāpi, jo tās piedāvā informāciju gan par iespējamo valodā, gan to, ko var teikt konkrētajā valodā, nepārkāpjot valodas funkcionēšanas likumus, gan arī valodas tradīciju realizāciju. Valodas sistēma tiek apgūta daudz agrāk par valodas normu, piemēram, pirms iepazīst valodas tradīciju realizāciju katram atsevišķam gadījumam, bērns izzina valodas sistēmas iespējas, pretojas valodas normām, ko pieaugušie nepārtraukti labo.
Valodā pastāv solidaritāte starp katru valodas elementu privātajās sistēmās, piem., ja sistēmā ienāk jauns funkcionāls elements, tas uzreiz ietekmē arī pārējos valodas elementus. Valoda ir sistēma, kurā viss ir savstarpēji saistīts, valodā nav autonomas vienības, pastāv solidaritāte starp fonētiku, gramatiku, leksiku.
Tā kā valoda ir funkcionāla sistēma, tā mainās vispirms tajās vietās, kur tā pilnībā neatbilst runātāju vajadzībām un kopējai saziņai; tomēr vajadzīgās izmaiņas ir ierobežotas patstāvīgā valodas tradīcijā: stipra kultūras norma var noteikt neierobežotu ilgumu tradīciju saglabāšanā pat nesabalansētā sistēmā. Vieni un tie paši valodas sistēmas un ārpussistēmas faktori ir noteicošie cēloņi kā valodas izmaiņām, tā pretestībai valodas izmaiņām.
…
