Es uzskatu, ka tādas lietas, viss patriotiskais, visa sirmā literatūra ir jārāda, jāstāsta, jāmāca, jāpotē katram mazam latvietim līdz ar brīdi, kad viņš sāk spēt to sagremot. Jārāda cilvēkam, kas ir padarījis lielu darbu, lai viņš varētu būt laimīgs un saņemtu savu senču mantojumu. Kā jau saka tautasdziesmā : „Tēvu tēvu laipas mestas,
Bērnu bērni laipotāji;
Tā, bērniņi laipojiet,
Lai pietika mūžiņam!”
Tomēr jāpieteik ne tikai savam mūžiņam. Jāpadomā par tiem latviešiem, kas būs pēc mums.
Mana mamma man ir teikusi, ka vajag izdarīt dzīvē kaut ko tādu, lai tas paliktu nākošajiem, lai tam būtu vērtība. Vērtībai nav jābūt mērāmai naudā. Šī pati sirmā literatūra ir liela vērtība. Lūk, R.Blaumanis, Rainis, J.Jaunsudrabiņš, M.Zālīte, J.Alunāns, Ā.Elksne – viņi atstājuši vērtības. Tagad laiks mums visiem saņemt, saglabāt šīs vērtības un rast jaunas, lai nākamie saņemtu to visvērtīgāko latviskumu.
Trūkst latviešiem šo vērtību apzināšanas tomēr domāju, ka literatūrā Latvijā vērtību tapšana nav apstājusies. To apliecina jaunie radošie gari. Protams, grūti radīt spožākas vērtības par jau esošajām literatūrā, taču var radīt tādas, kas ir pavisam savādākas nekā tās, kas jau ir. Ja gribam, lai dzīvotu latviskums, lai dzīvotu latvieši, lai viņi dzīvotu Latvijā, mums pašiem jāattīsta visa veida vērtības, jāciena cilvēki, kas to jau dara. Ja mēs to darīsim, tad G.Merķeļa vārdi nebūs velti teikti.
…
