Sergejs Ancupovs /sārods/, Ludmila Žurkova /tampurs/, Ritis Kamičaitis (Lietuva) /tabla/.
Šī mūzika nav nedz filmās vai Indijas MTV dzirdamās populārās dziesmas, nedz reliģisku rituālu noformējums. Tā nav arī tautas mūzika (ja vien, piemēram, par poļu tautas mūziku nedēvējam Šopēna valšus un par krievu tautas mūziku – Čaikovska 1. klavierkoncertu). Gluži tāpat kā par tautas instrumentiem nav pieņemts saukt ērģeles vai čellu (lai gan ar tiem var atskaņot arī tautas melodijas), šāds nosaukums nebūtu piemērots arī Ziemeļindijas klasiskās mūzikas izplatītākajiem lautas tipa strinkšķināmajiem instrumentiem sitārai un sārodam.
S.Ancupovs ir pieredzējis ģitārists. Vecākā brāļa ietekmē ar ģitārspēli sācis nodarboties jau bērnībā, padsmit gadu vecumā pēc sirds patikas un ar panākumiem bija izspēlējies vairākās dzimtās Liepājas rokgrupās.
«Dzīvu» sārodu viņš pirmoreiz ieraudzīja astoņdesmito gadu pašā sākumā uz Latviju viesos atbraukušu indiešu mākslinieku koncertā. Pēc dažiem gadiem, piedaloties profesora Dživani Mihailova organizētā festivālā, Maskavā Sergejs iepazinās ar savu tagadējo skolotāju Amdžadu Alī Khanu, ar kuru, kā viņš uzsver, saistīti visi, kas nodarbojas ar šā instrumenta spēli…
