Renesanses zinātne un lielie ģeogrāfiskie atklājumi

Ievads
Ievads renesanses kultūrā
Renesanse bija laiks, kad tika veikti pētījumi daudzos jaunos kultūras, zinātnes, mākslas un literatūras virzienos. Četrpadsmitajā gadsimtā sākas būtiskas pārmaiņas visā kopējā kultūras situācijā. Īpaši strauja pāreja no viduslaikiem uz renesansi sākās Itālijā. Šo pāreju vislabāk var raksturot, izpētot neparasti bagātīgo mākslas darbu klāstu. Renesansei raksturīga īpaša humanitāro un zinātnisko pētījumu attīstība un progress. Izglītotie cilvēki parasti bija speciālisti vairākās jomās. Īpaši aktīvi bija arhitekti. Nepārtraukti tika paplašinātas pilsētas. Tika būvētas daudzas jaunas celtnes, lai slavinātu dzimto pilsētu. Arhitektus iedvesmoja antīkā laikmeta ģeometrisko formu skaidrība un harmoniskās proporcijas. Tēlnieki un gleznotāji studēja ģeometriju, optiku un anatomiju. Bija svarīgi attēlot pasauli, objektus un cilvēku figūras reālā, telpiskā vide – trijās dimensijās, tā, kā to uztver cilvēka acs. Jaunas, spilgtas reālistiskas tendences parādījās daudzos mākslas veidos. Humānisms veicināja interesi par ikdienas dzīves notikumiem, bet vīriešiem un sievietēm atdeva ticību sev. Tas no jauna atklāja indivīda lomu visās dzīves jomās. Plaši darbojās rakstnieki, dramaturgi, mākslinieki un mūziķi,
Par galveno attēlošanas objektu kļuva reāli notikumi un pārdzīvojumi. Simtgadu kara laikā starp Angliju un Franciju sākās aktīva Eiropas dalīšana un cīņa par ietekmju zonām ne tikai politiskā, bet arī ekonomiskā jomā. Kuģojot tika atklātas daudzas jaunas zemes. Eiropā ieplūda neparasti lielas bagātības, un tās koncentrējās atsevišķu cilvēku rokās. Baznīca demonstrēja sevi kā spēcīgu institūciju un iespaidīgu politisku spēku. Baznīcas darbība tika rūpīgi vērota un vērtēta, jo daudz biežāk nekā agrāk tā tika iesaistīta pasaules politiskajos notikumos.
Renesanses laika tirgotāji un mākslinieki pamazām kļuva par muižnieku politiskās stabilitātes garantētājiem. Sāka veidoties jauns, spēcīgs pilsētu iedzīvotāju vidusslānis. Progresu veicināja tirdzniecības uzplaukums pēc lielajiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem un arvien plašāka pilsētu ierēdņu un konsulu politiskā ietekme. Mākslas unikālā spēja saviļņot un ietekmēt skatītāju tika augsti novērtēta. Veidojās jauna un nozīmīga zinātnes, reliģijas un valsts pārvaldes izpratne. Jaunā domāšana un straujā attīstība bija skārusi visas dzīves jomas un padarīja renesansi par unikālu humānisma un atdzimšanas periodu.
Par renesanses sākumu vēsturniekiem ir dažādi uzskati, jo nav vienprātības par kādu precīzu sākumpunktu. Ar precīzu datumu grūti fiksēt pāreju no gotikas uz jaunu laiku un jaunu domāšanu. Daži zinātnieki tomēr skaidri pierāda, ka jau ar Akvīnas Tomu filozofiskā doma un līdz ar to arī kultūrvēsturiskā situācija strauji izmainījās. Renesansei ir vispārpieņemta šāda periodizācija:
• Protorenesanse – 13. gs. Otrā puse (trečento)
• Agrā renesanse – 1400- 1500 (kvatročento)
• Dižrenesanse – 1500 – 1525 (činkvečenko)
• Vēlīnā renesanse un manierisms – 1525 – 1600 (činkvečento)
…