Būdama vispilnīgākā un vispatiesākā tautas mūžsenā gara dzīves hronika, valoda tai pašā laikā ir arī vislielākā tautas audzinātāja, tā mācīja tautu jau tad, kad vēl nebija ne grāmatu, ne skolu un turpinās to mācīt līdz tautas vēstures beigām. Apgūdama viegli un bez pūlēm dzimto valodu, ikviena jauna paaudze tai pašā laikā apgūst to iepriekšējo paaudžu trūkstošo domu un jūtu augļus, kuras jau sen sairušas pīšļos dzimtajā zemē. Visu, ko redzējušas, visu, ko pārdzīvojušas, visu, ko izjutušas un izdomājušas šīs neskaitāmās senču paaudzes, viegli un bez grūtībām mēs nododam bērnam, kurš tikko sāk ielūkoties pasaulē; iemācījies dzimto valodu, bērns jau ļoti spēcīgs ieiet dzīvē. Dzimtā valoda izskaidro viņam dabu, kā to nevarētu izskaidrot neviens zinātnieks.
Bērns, kura attīstība varmācīgi netiek izkropļota, lielākoties jau piecu, sešu gadu vecumā runā ļoti raiti un pareizi savā dzimtajā valodā. Otru valodu bērns var sākt mācīties tikai tad, kad pirmo pārvalda diezgan brīvi.…
