Sāksim ar to, ka noskaidrosim kas ir personība? Personība – psiholoģiskais veselais, kas raksturīgs noteiktam cilvēka. Tātad personība ir cilvēks, bet kas ir cilvēks?
Jautājums - kas ir cilvēks, nodarbina cilvēci jau no senatnes. Cilvēks vēl jo projām ir vairāk jautājumu nekā atbildes, vairāk noslēpumu kā atminējumu. Sengrieķu filozofs Sokrāts ( 470 – 399 pr. kr. ) apzinās cilvēka izziņas svarīgumu un izvirza to par nozīmīgāko apceres priekšmetu.
Homo sapiens - saprātīgais cilvēks. Rodas jautājums, vai tiešām cilvēks ir tik saprātīgs? Redzot cilvēkos, to lielo naidu, dusmas, varas kāri. Mūsdienu lielo noziedzības līmeni, narkomāniju. Kā saprātīga būtne var atņemt dzīvību citai būtnei, kā var darīt pāri, mazai nevainīgai dvēselītei, pamest to likteņa varā? Vai saprātīgai būtnei nepietiek saprāta, kā dzīvot, rūpēties par sevi, nodrošināt sevi ar iztiku, darbu, un viss beidzot sakopt savu dvēseli, nerunājot jau par izskatu? Kurp dodas mūsu sabiedrība? Katras personīgās dzīves panākumus mēra materiālajās vērtībās, kas kļuvušas par pašmērķi, un daudzas garīgās un tikumiskās vērtības pat netiek vērtētas.
Mūsdienu sabiedrībā iedziļinoties apkārtējos procesos, redzam ka pastāvēs tikai morāli stipri cilvēki. Un vēl jo projām ar satraukumu tiek runāts par “masu” cilvēkiem jeb “pūļa” cilvēkiem.
Bērna attīstību nosaka vide, kurā bērns dzīvo, pieaugušo prasības. Diemžēl pieaugušie ne katru reizi ievēro, ka jau bērnībā sāk veidoties noteiktais dzīves stils ar savu ES.…
