-
Herberts Markūze un viņa divi darbi
Markrūze analizē industriālās darba klases integrāciju kapitālismā. Kapitālisms sevī integrē kādreizējo savu "kapraci" darbaspēku/ proletariātu, vienlaicīgi sevi stabilizējot, regulējot ar sociālās un ekonomiskās politikas palīdzību. Viņš uzdod jautājumu marksisma postulātiem par revolucionāru proletariātu un kapitālisma krīzes nenovēršamību. Pēc būtības šajā darbā tiek apšaubīts revolucionārais proletariāts un kapitālisma krīzes nenovēršamība. Ko darīt? Uz ko var cerēt? Pats Markūze iesaka likt kārti uz dažādiem ekstravagantiem spēkiem, kas vēl nav sistēmas integrēti - minoritātes, autsaideri, radikālā inteliģence un tml.
Tajā pašā laikā Markūze raksta, ka pēc būtības, mūsdienu sabiedrībā visi cilvēki ir vienādi, tāpēc, ka ir pakļauti vienām un tām pašām vēlmēm. Sabiedrības masu izmantošana izveido savas vērtības, ietekmē kultūru un kontrolē katru indivīdu. Notiek mūsdienu cilvēka melīga izmantošana, kas padara cilvēku par paša prasību vergu. Skaidrs, ka viendimensijas cilvēks nevar ietekmēt šo sabiedrību, jo ir pārāk tai pakļauts. Pēc Markūzes domām, šāda organizācija jālikvidē un jānoliedz vispirms apziņā. Lai būtu iespējama pozitīva sabiedrības pārmainīšana, cilvēkam nepieciešams īstenot „Lielo Atteikumu”(par kuru viņš runāja jau iepriekš, bet ne tik strikti), izmainīt savas uzmantošanas virzienu no dabas ekspluatācijas uz harmoniju ar to.
Kopumā jāsecina, ka Markūze stingri kritizē patērnieciskumu, un spriež, ka sistēma, kurā mēs dzīvojam, varētu būt demokrātiska, bet patiesībā ir autoritāra, jo daži indivīdi diktē mūsu uztveri. Šajā nebrīvē patērētājs rīkojas irracionāli, strādājot vairāk nekā nepieciešams, lai nodrošinātu un aizpildītu aktuālās pamatvajadzības. Līdz ar to kā vēl vienu trūkumu Markūze min to, ka arī sociālas saskarsmes meklēšana notiek caur materiālām lietām. Radot jaunus produktus, nereti atbrīvojas no vecajiem. Cilvēki tiek iedrošināti strādāt vairāk, tādejādi, pēc Markūzes domām, viņi zaudē cilvēcību un kļūst par lietu industriālajā mašīnā. Markūze noslēgumā min, ka ir alternatīvs veids – anti-patērniecisks dzīvesveids, bet arī to būtu grūti īstenot, jo pamatu pamatā viss tomēr ir un paliek prece – pat tās lietas, kuras ir aktuāli nepieciešamas.
…
Herberts Markūze un viņa darbi „Viendimensijas cilvēks” un „Eross un civilizācija” „Eross un civilizācija” darbs ir publicēts 1955.g. un bija pirmais lielais viņa darbs pēc grāmatas „Saprāts un revolūcija”, kas iznāca 1941.g. Šinī darbā autors arī min, ka darba pamatidejas veidojušās Horkheimera un dažu citu Frankfurtes skolas kolēģu ietekmē. Būtībā šajā darbā Markūzes vēsturiski-filozofiskā uztvere mainās un viņš nemeklē sabiedrotos jeb domubiedrus starp eiropeiskās civilizācijas apoloģētiem (Hēgelis), bet starp tās kritiķiem (Freids). Vēršoties pie Freida, Markūze pasvītro, ka viņu neinteresē psihoanalīze kā tehniska disciplīna, bet psihoanalīzes filozofija, vai tas, ko pats Freids ir nosaucis par metapsiholoģiju. Būtībā „Eross un civilizācija” ir drosmīgs mēģinājums sintezēt Marksa un Freida idejas un izveidot priekšstatu par „nerepresīvu sabiedrību”, lai gan Marksa vārds šinī darbā nav nekur minēts.