1.Kas ir sofistika un kā tā izpaužas mūsdienās?
Kā vēsta grāmata „Kultūras vēsture vārdos, jēdzienos un nosaukumos” sofistika ir sofistu izveidots filozofijas virziens Senajā Grieķijā; arī apzināti nepareizs pierādījums, spriedums, slēdziens, kura mērķis ir deformēt patiesību.1
Sofisti parasti ir oratori, advokāti, strīda mākslinieki, kas sevi dēvē par gudrajiem, tas ir, sofistiem (grieķu sophia – gudrība). Šo gudrību jeb prasmi pierādīt, pamatot, veikli rīkoties ar vārdiem un argumentiem var pārdot. Sofisti ”tirgojās ar gudrību”, par saviem pakalpojumiem ņemot samaksu. Viņi bija pirmie profesionālie filozofi, kas uzturēja sevi, mācot citiem pilsoņiem aizstāvēties tiesā, skolojot bērnus, palīdzot veikt darījumus.2
Pēc Platona pārliecības, sofisti sengrieķu kultūrā veikuši īstu garīgo revolūciju, iespaidojot arī valodas attīstību, literatūru un tā laika vēsturnieku darbību. Dominējošās tēmas sofistu filozofijā nenoliedzami saistās ar cilvēku. Izziņa, politika, ētika, audzināšana, reliģija, valoda, literatūra – tass viss iezīmē jaunu interešu loku un apliecina domas attīstību cilvēka un cilvēciskās pasaules virzienā. 3
Sofisti, padarot cilvēku par visu lietu mēru, izziņu radikāli subjektivizē, tas ir, saista ar cilvēka kā garīgas un jutekliskas būtnes īpatnībām. Viena no spilgtākajām liecībām par to ir Protogora vārdi: „Salstošajam vējš ir auksts, nesalstošajam - nē.” Pēc Protagora domām nav absolūtas patiesības, taču ir kas tāds, kas padara vienu patiesību pārāku par otru.…
