Ir saulaina ziemas diena. Mēs – zvejnieki – esam uz ledus un makšķerējam. Loms nav liels, vienīgais lielais šeit ir sals. Šī iemesla dēļ es šodien nemaz nebūtu braukusi zvejā, ja vien nevajadzētu sagādāt pārtikai zivis. Un, tā kā pagrabs ir tukšs kā izslaucīts, te nu es stāvu.
Visi dara savus darbus – cits makšķerē, cits liek tīklus, cits atkal to velk laukā. Esam tā iegrimuši darbā, ka nepamanām, kā ledus gabals, uz kura stāvam, nošķeļas un peld jūrā. Te pēkšņi redzu tālumā skatienam Kārlēnu, viņš skaļi kliedz un vicina rokas, bet pagaidām viņa sakāmo nevar saklausīt. Visi spicē ausi, bet netic tām, jo izklausās, ka Kārlēns sauc: „Ledus gabals, tas atlūzis un peld jūrā!”…
