Jau ar pirmo lirikas krājumu „Sarkanās puķes” (1897) par Aspazijas mērķi kļūst dzīves dziļākās jēgas atklāšana, vēlme izkļūt no dzīves seklās ikdienības un iekļauties augstākās esamības sfērā. Dzejas krājums „Sarkanās puķes” ,manuprāt, ir spilgts romantisma paraugs latviešu literatūrā, kur katrā krājuma nodaļā redzam 90. gadu „vētras un trauksmes” noskaņas, kas caurstrāvo krājumu no pirmās līdz pēdējai lapaspusei.
Krājuma pirmā nodaļa „Bez ideāla” „stāsta par liriskā varoņa nemieru ar šauro, smacējošo dzīves īstenību, kas, līdzīgi pūstošam purva ūdenim, saindē katru dzīvību.” Tikai ikdienas cilvēks tur jūtas omulīgi, taču ne Aspazijas romantiski liriskais varonis, kurš meklē dzīvei jaunu saturu, meklē dzīves jēgu. Jau krājuma pirmajā dzejolī „Mūsu dzīve” saskatām liriskā varoņa dzīves raksturojumu, proti, dzīve ir īsa un visas iecerētās vēlēšanās nav nepiepildāmas-
„Mūsu dzīve še tik īsa,
Cik uz zara putniņš mīt,
Simtas krūtīs vēlēšanās
Steidzas vienu otru dzīt.”
Šajā pašā dzejolī spilgti parādās arī pagātnes un nākotnes notēlojums, bet no tagadnes liriskais varonis distancējas, jo tā ir nesaprotama un nelietojama-
„Atpakaļu pagājību,
Turpu nākamība sauc,
Nesaprasta, nelietota
Projām tagadnība trauc.”
Liriskais varonis atzīst tikai pagātni, kuru vēlas restaurēt un nākotni, kurā redz sapņu piepildījumus un cerības. Šī pagātnes un nākotnes slavināšana attēlota arī dzejolī „Acumirkļi”, kur pagātne un nākotne tiek nosaukta par laimi, bet diemžēl šī laime nav sasniegta. Dzīve ikdienības kārtībā, tagadnē pamazām sadrūp kā sausa garoza, liekot aizmigt liriskā varoņa cerībām, kuras mīt sirdī.
…
