Jēdziens “Latviešu leģions” nav viennozīmīgs, jo no vienas puses tiek piedāvāta vācu okupācijas varas izpratne un definīcija, bet no otras savukārt – latviešu pārstāvju viedoklis.
Lai novērstu visas neskaidrības, kas bija radušās ap jēdzienu “latviešu leģions” ieviešanu, 1943. gada 26. maijā Himlers noteica: “Nosaukums “Latviešu leģions” ir kopējs apzīmējums visām ierošu SS (Waffen SS) un policijas sastāvā izveidotajām latviešu vienībām. Latviešu leģions ir pakļauts SS reihsfīreram” [2;113] Tātad Latviešu SS brīvprātīgo leģions (neoficiālai lietošanai saīsināti – Latviešu leģions) bija kopējs apzīmējums latviešu vienībām, kuras izveidoja ieroču SS un policijas ietvaros.
Viens no būtiskākajiem leģiona formēšanas principa jautājumiem saistās ar to, vai leģions tik tiešām tika formēts uz brīvprātības pamatiem vai arī piespiedu kārtā.
Haralds Otto savā rakstā “Kā vācieši okupētajā Latvijā mobilizēja “brīvprātīgos” leģionā” iezīmē, ka izstudējot vācu dokumentus, nonāk pie slēdziena, “ka pēc Vācijas ierosmes un Vācijas valsts tiešā kontrolē no 1943. gada sākuma notika sistemātiskas Latvijas vīriešu iesaukšana leģionā atbilstoši viņu vecuma grupai. Vācu kontrole pār iesaukumu karaklausībā nenotika atklāti, jo publiskos paziņojumus parakstīja kāds no latviešiem, piemēram, Rūdolfs Bangerskis.” [5; 214] Autors nepārprotami pauž savu viedokli šajā jautājumā : “ Uzskatu, ka tad, ja notiek iesaukšana karaklausībā, nevar runāt ne par kādu brīvprātības principiem.” [5;214]…
