Ojārs Vācietis (1933.-1983.)
ir dzimis un audzis Latvijas laukos – Trapenes pagastā, Ziemeļvidzemē. Viņa vecāki bijuši kalpi, zemnieki. Bērnībā Vācietim bieži nācās pārvākties, tāpēc viņš par mājām uzskata visu Vidzemes novadu. Tā kā Vācietis nāk no Latvijas laukiem, daba viņa dzīvē ieņem īpašu lomu. Jaunībā Ojārs Vācietis kopā ar draugu sapņoja kļūt par ģeogrāfu, taču tikai viņa draugs turpināja izglītību ģeogrāfijas virzienā.
Viens no Vācieša spilgtākajiem hobijiem bija putnu pētīšana. Vēl viņš kolekcionēja akmeņus. Viņa kolekciju papildināja viņa draugs, kurš bija kļuvis par ģeogrāfu, sūtītot retus akmeņus no dažādām tālām un ne tik tālām vietām. Viņa dzīvesvietā atrodamas ārkārtīgi daudz grāmatas par dabu, bioloģiju, it īpaši par putniem.
Ojāram patika ar sievu pastaigāties pa Rīgu un Pārdaugavu. Tas arī ir lasāms dzejoļa “Ceļš” rindās:” Pie visa, kā eju, es eju kājām. Es gribu atnākt un nevis - ierasties.” Dzejniekam patika pavadīt laiku pie Māras dīķa, kuru viņam patika saukt par ezeru:”Un dīķis nav dīķis, jo dīķis ir līķis, tev būs to par ezeru saukt.” Vācietim patika arī dažādi izbraucieni dabā, ko apstiprina arī tas, ka viņa dzīvesvietā var redzēt veselu termosu kolekciju.…
