Atskatoties uz šo četru mēnešu prakses laiku, varu secināt, ka problēmas ir pārpārēm. Kaut gan laikam ejot uz priekšu, pakāpeniski, bet diezgan lēni, notiek arī kaut kas pozitīvs un augšupejošs. Lietas, kaut arī negribīgi, bet tomēr sakārtojas un tiek sakārtotas. Tomēr ne visur un nevienmēr. Kādēļ gan ir šāda veida „ nekārtības”, nepakļaušanās likumiem, darbību nesinhronizācija ar noteiktajām normām. Secinājums ir viens, lai kas arī notiktu, vai nenotiktu likuma ietvaros, kādam no tā visa ir kāds labums. Piemēram darba devējiem, vai viņu vietniekiem u.c. personām.
Kā piemēram, Latvijas valdība daudzkārt norādījušas uz drošu darba apstākļu sevišķo nozīmi ražošanā, vērsušas saimniecisko vadītāju un arodbiedrību organizāciju uzmanību uz nepieciešamību palielināt inženiertehnisko darbinieku un strādnieku atbildību par tehnoloģiskās disciplīnas un drošības tehnikas noteikumu visstingrāko ievērošanu, avāriju un nelaimes gadījumu novēršanu rūpniecībā, celtniecībā un transportā. Taču daļa ministriju, resoru un uzņēmumu vadītāju nav pieņēmuši attiecīgus lēmumus un nav veikuši nepieciešamos pasākumus.
Daudzi uzņēmumu vadītāji izturas nevērīgi jautājumā par drošiem darba apstākļiem, neveic nepieciešamo kontroli pār tehnoloģisko režīmu un drošības tehnikas normu ievērošanu, necīnās pret šo normu pārkāpējiem.…
