Spīdola
1. cēliens
Pirmo reizi ieraugot Spīdolu, Lāčplēsis apmulsa no meitenes skaistuma un burvības.
Lāčplēsis stāv kā sastindzis, uz viņu skatīdamies.
Protams, pirmais, ko viņš pasaka Spīdolai arī ir par viņas skaistumu:
„Ak, tu tik skaista!”
”Man acis žilbst.”
Toties, kad Lāčplēsis atmostas no sapņa par Laimdotu, viņš saskata Spīdolā nemieru:
„Ak, kur es esmu? Kāda burvība!
Šī nemierīgā liesmu jūra bango
Pret visiem maniem prātiem.”
Lai arī Spīdola cenšas visiem spēkiem iegūt Lāčplēsi, viņš viņu noraida:
„Man nevajaga palīga;
Man pašam spēks, lielāks par tavu,
Kā lācim.”…
