Tāda formulējuma jautājums kā: “Kas ir X?” bija nodarbinājis filozofu prātus jau kopš Sokrata laikiem. Tādi jautājumi kā Kas ir zinātne? Kas ir patiesība? Kas ir skaistais? Kas ir māksla? Pastāvējuši cauri visai Rietumu filozofiskai tradīcijai. Pat ja uz šo jautājumu netika dota nekāda vai tikai nepilnīga atbilde, šī jautājuma atbildes meklējumi vienmēr šķita viennozīmīgi vērti. Vēl vairāk, tas ir bijis vienmēr labākais veids, kā iepazīstināt ar galvenajām mākslas teorijām, kas bija pazīstamas kā šīs mākslas definīcijas papildinājums vai paveids – kas ir māksla, kas to veido par nozīmīgu vai līdzvērtīgu citām teorijām, kas veido atšķirību starp ‘labo’ un ‘slikto’ mākslu u.t.t.
Piemēram, Klivs Bells (Clive Bell) rakstīja savā grāmatā “Māksla”, ka “mākslas definīcijas mērķis ir atklāt tas būtisko īpašību… kas atšķirtu mākslas darbus no visām citām objektu klasēm” (7.lpp.; 1.).
Cits piemērs, slavenais krievu romānu rakstnieks Tolstojs piedāvā tādu mākslas definīciju, kas vienlaicīgi noteiktu arī mākslas morālos kritērijus jeb tās attieksmi pret morāli: “Patiesai mākslai būtu jākalpo labajam mērķim…” (Turpat). Kā arī daudzās citās mākslas definīcijās, Tolstoja atbilde nedod tikai kārtējo īpatnējo mākslas definīcijas paveidu, bet arī tās morāles kritēriju. Atbilde uz jautājumu Kas ir māksla? vienlaikus ir arī atbilde uz jautājumu Kas ir ‘labā’ māksla?…
