Apgaismības laikmetu raksturo viduslaiku domāšanas veida sabrukums, jauno laiku ideju un ideālu izvirzīšana un to nostiprināšanās politikā un ideoloģijā, kultūrā un izglītībā.2
I. Kants apgaismību aplūko kā nozīmīgu posmu cilvēces vēsturiskajā attīstībā. Tās būtību raksturo cilvēka prāta spēju plašs pielietojums, sociālās un garīgās attīstības nodrošinājums un vispārējā kultūras līmeņa celsme. ... Viņš iestājas par cilvēces tiesībām brīvi izmantot kultūras bagātības un izglītības iespējas kā sabiedrības, tā arī katra atsevišķa cilvēka garīgās, morālās un estētiskās attīstības nodrošināšanai.
20. gadsimtā vairāki autori (T. Adorno, M. Horkheimers) apgaismībā saskata nevis progresa ceļu, bet gan totalitārisma priekšvēstnesi.
Tomēr arī mūsdienās nav noliedzama apgaismības pedagoģijas dzīvinošā ietekme mācību un audzināšanas teorijas un prakses tālākajā attīstībā. Tā devusi nozīmīgus stimulus skolu reformu projektu izstrādē un īstenošanā.
Apgaismības laikmeta idejisko pamatu veido renesanses laikmeta humānisma un pedagoģiskā optimisma idejas, kā arī ģēniju gadsimtā sasniegtais. Jaunlaiku domātāju un pedagogu – J. A. Komenski – veido lielais vēsturiskais uzdevums – vērst izglītību par efektīvu līdzekli jaunas sabiedrības izveidei un aktīva cilvēka sagatavošanai. Centrā izvirzīta prāta izkopšana un spēju attīstība.…
