Ir brīži, kad mēs apdomājam dzīvi un nāvi, laika ritējumu, tomēr ne katrs cilvēks spēj izteikt savas domas dzejā. Lai arī E. Veidenbaums bija izcils matemātiķis ar zinātnieka interesi, viņam piemita dzejnieka talants, par to var pārliecināties, lasot viņa dzeju, kur bieži vien sastopami dzīves jēgas meklējumi.
E. Veidenbaums savos dzejoļos bieži noliedz dzīves pozitīvo jēgu, apgalvodams:
„Un mūsu, dzīves nozīme
Ir tīrās muļķības.”
Rakstot par dzīvi, autors izmanto tādus vārdus kā „dumjš”, „muļķības”, kas manuprāt, parāda autora īsteno attieksmi pret dzīvi – dzīve ir beznozīmīga, bezjēdzīga, tai nav mērķa. Lasot viņa darbus, dažbrīd liekas, ka autors pauž dzīļu vienaldzību pret dzīvi:
„Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.”
Katrs no mums kādā no dzīves situācijām kaut ko jūt: dusmas, mīlestība, skaudība, prieks, azarts, interese, savukārt autors nostājas uz vienaldzības ceļa - ir pilnīgi vienlga, vai prieks un laime, vai dusmas un naids. Bet varbūt tādējādi autors atrada īsto paņēmienu kā izdzīvot nežēlīgajā pasaulē.…
