Mani ļoti aizkustināja daudzas viņa rakstītās frāzes, piemēram, Cilvēks var būt pilnīgs cilvēks tikai savā tautā un zemē, bet visur citur tas ir tikai no koka atrauta un vēju trenkāta lapa, kurai neizbēgami jānovīst, jo tajā vairs neieplūst dzīvinošās sulas no kopējā celma un saknēm. [2]
Es jūtos gluži tā, kā ir aprakstījis P. Jurevičs. Vienmēr, esot ārpus savas dzimtenes, es nespēju nodoties citu zemju krāšņumam, ja esmu no Latvijas prom ilgāk par divām nedēļām. Protams, nenoliedzu, ka citās valstīs var daudz labāk atpūsties, daudz labāk pavadīt laiku un daudz vairāk nopelnīt naudu. Bet tur jau ir tā lieta, ka es patiešām ilgojos pēc „mājām”, lai arī kādas tās nebūtu. Es nespēju izbaudīt burvību, ja tā neatrodas dzimtenē.
…
