Gandrīz ikviens no mums saskaras ar ēnu ekonomiku. Labi piemēri no dzīves, manuprāt, ir pirkums, par kuru Jums neizsniedz čeku, vienošanās ar kaimiņu par zemes apstrādi, sezonas strādnieki dažādos meža un lauksaimniecības darbos, ar kuriem netiek slēgts līgums, bet neoficiāli vienojas par samaksu, - tie ir tikai daži ēnu ekonomikas piemēri.
Ēnu ekonomiku mēdz definēt dažādi. Piemēram, ēnu ekonomika ir preču un pakalpojumu apmaiņa, par ko netiek informēts ieņēmumu dienests vai arī ēnu ekonomika ir makroekonomikas daļa, kurā ekonomiskās darbībās gūtie ienākumi dažādu iemeslu dēļ netiek deklarēti un tos grūti aprēķināt un ieskaitīt IKP1. Korupcijas koncepcijā nav jēdziena „ēnu ekonomika”, bet tā ir tā ekonomiski politiskā bāze uz kura paceļas virsbūve - korupcija2.
Tas nav nekas neparasts – ēnu ekonomika ir sastopama visās pasaules valstīs, pat augsti attīstītās, taču vislielākais ēnu ekonomikas īpatsvars ir valstīs ar nesakārtotu likumdošanu. Par ēnu ekonomiku to sauc tādēļ, ka tā pastāv līdzās fiksējamai un noteiktai ekonomiskai kārtībai, bet ir neskaidra pēc principiem, motīviem, kas ir tās pamatā.…
