Nāve – ir dzīvas būtnes beigas.1 Es, savukārt, dotu nāvei tādu definīciju: Nāve – ir jebkura cilvēka dzīves sastāvdaļa, ar kuru viņš ir saistīts visu mūžu. Cilvēks nezina, kad viņš mirs, bet, kad viņa stunda ir klāt, viņš to jūt. Ir cilvēki, kas tik ļoti izvairās no jebkāda veida nelaimes iespējām, ka viņu dzīve nemanot pārvēršas eksistēšanā. Bieži vien cilvēki, kas uzzina, ka viņiem atlicis pavisam neilgs dzīvošanas laiks (piem., smagu slimību rezultātā), pievēršas Dievam, iespējams uzskatot, ka viņš var uzdāvināt tiem kādu papildus dienu vai atlaist tiem grēkus, ja tie tic, ka eksistē paradīze un elle.
Senajos laikos cilvēki ticēja nemirstībai, pāriešanai uz citu pasauli – mirušo pasauli. Par piemēru var būt Senā Ēģipte. Ēģiptieši uzskatīja, ka īstena un mūžīga dzīve ir iespējama tikai aizkapa valstībā, ka zemes dzīve ir tikai sagatavošanās šai īstajai dzīvei. Viņi cēla piramīdas, kapenes, veselas mirušo pilsētas, jeb nekropoles. Mirušie tika mumificēti, ar to cenšoties saglabāt mirušās miesas, īpašu nozīmi pievēršot sirdij, uzskatot to par saprāta centru. Arī visas dārglietas, kas piederēja nelaiķim, tika apraktas kopā ar viņu, lai “citā” pasaulē viņam būtu laba dzīve. Ja mirušais bija faraons, lieki piebilst, ka līdz ar viņu, nāvē bija spiesti iet arī viņa kalpi un dzīvnieki.…
