Spilgts piemērs ir no Platona alas cilvēks, kurš tika ārā, bet, kad atgriezās atpakaļ, viņš bija pilnīgi savādāks kļuvis. Pārējiem gūstekņiem likās viņš dīvains. Jo kā gan viņi spēj noticēt tam, ka viņiem aiz muguras ir pasaule cita, ka tur slēpjas patiesība, ka ēnas tur eksistē savādākā paskatā.
„.. šie gūstekņi neko citu neatzīstu par īstenību, kā tikai ēnu ēnas”
Tas arī māca mūs, ka ne vienmēr vajag nosodīt cilvēku par viņa pieņēmumiem, domām, atklājumiem, bet gan vispirms pašiem par to pārliecināties, izpētīt. Agrākos laikos cik daudzi zinātnieki netika sodīti, jo tika uzskatīti par trakiem, lai gan viņi pasaulei vēlējās izstāstīt patiesību, ko atklājuši.
Platona ala ir kā mūsu dzīve, dzīve, kurā meklējam patiesību. Ik reiz, kad mēs izejam no šis alas, mēs uzzinām ko jaunu. Nevajag aiziet galējībās un ticēt visam ko redzam, bet gan izprast patieso, saskatīt loģisku izskaidrojumu.
„..saprāts, kā škiet ir pati dievišķīgākā spēja, kas nekad nezaudē savu spēku.”
…
