Durvis ir ieeja vai izeja uz kādu noteiktu vietu. Tās var būt gan uz istabu, gan māju, gan ārpasauli, bet vai pastāv durvis uz pagātni? Kur tās var atrast un attaisīt? Vai tās vajadzētu meklēt un atvērt?
Ikdienā vārdu "durvis" mēs saprotam kā pavisam vienkāršu lietu. Tās ir priekšmets, kas atdala istabu no istabas un ārpasauli no mūsu istabām. Durvis ir kā simbols, kas simbolizē ieeju un izeju. Atverot tās tu nokļūsti citā apkārtnē, bet aizverot tās tu nokļūsti noslēgtā telpā, norobežojies no apkārtējās pasaules. Bieži vien cilvēks "aizver durvis" uz savu pagātni, tādejādi simbolizējot to, ka nevēlas atcerēties savus pagātnes notikumus, kuri izraisa bailes, ciešanas vai vienkārši nepatīkamas atmiņas. Durvis uz pagātni pastāv, un ikkatrs tās var atrast un atvērt.
Šīs durvis atrodas cilvēka prātā, zemapziņā. Katram cilvēkam ir sava pagātne, lai arī cik skaista vai nepatīkama tā būtu. Uz šīm atmiņām ved durvis, kuras ir aizslēgtas, bet, tikai ar vēlmi atcerēties par pagātni, mēs tās varam atvērt. Dzīvojot tagadnē un nedomājot par pagātni, šīs durvis ir cieši aizslēgtas, bet, kad mēs iedomājamies vai atceramies kādus pagātnes notikumus, šie vārti atveras.
…
