Biogrāfiskā metode. Cilvēka dzīves apraksts var būt gan autobiogrāfisks, gan arī citu- aculiecinieku, pētnieku, mākslinieku, mācītāju, advokātu u.c.- atveidots. Īss un oficiāls dzīves gājuma apraksts ir Curriculum vitae (CV). Tas ir dokuments, ko pieprasa darba iestādes.
Cilvēka izpētē mums vienmēr ir jāiekļauj ‘’x faktors’’, nezināmais. Mēs īsti nespējam atšifrēt cilvēka darbības motīvus, bezapziņu. Ne tikai citi, bet arī cilvēks pats sev ir mazāk vai vairāk mīkla. Pārsteidzoši, ka tas, kas ir vistuvākais saskarsmē, dažkārt ir tālākais izziņā. Tieši tāpēc jau cilvēks ir interesants, ka nav līdz galam izpētāms, atrodas dzīvā, mainīgā, pilnībā netveramā procesā. [1, 39.]
Man šķiet, ka bibliogrāfiskā metode īsti nespēj atklāt cilvēka saskarsmes izpausmes un tās motīvus, jo vairāk attēlo cilvēka dzīvesveidu un izcelsmi, turklāt tā sausi un vispusīgi.
‘’Ja nepareizs cilvēks lieto pareizu metodi, tad pareizā metode darbojas nepareizi.’’ [Mūks R. ‘’Ceļā uz Rietumu nirvānu- caur Latviju’’]
Manuprāt šis citāts spilgti izsaka šo metožu būtību un pielietojuma pareizību. Lai lietotu kādu no metodēm būtisks priekšnosacījums ir tās izprast un tikai, tad tās pielietot sadzīviski, savādāk iegūtajiem pieņēmumiem un rezultātiem, idejām nebūs nozīmes.
…
