Izlasīju Aspazijas dramaturģiju “Sidraba šķidrauts.” Es konstatēju, ka viens īsti patiesais tēls ir Guna. Viņa sevi spēj atspoguļot kā pozitīvo tēlu.
Gunai bez šaubīšanās jāpaveic varonīgi pienākumi. Karalis Targals viņu aicina uz galmu, lai “zīlniece” iedvesmotu tautu atbalstīt kara gājienos. Guna lielajā tautas sapulcē nosauc pašu karali par postu, jo viņš mēģina iznīcināt sev apkārt esošos ļaudis. No ļaudīm ņemot naudu, pret kuru ir Guna.
Otrajā cēlienā lielā loma ir dota “Sidraba šķidrautam” lepns izaicinājums uz brīvu dzīvi. Galvenais tēls parādās kā cīnītāja par lielu sabiedrisku ideju. Taču karaļa varā esošā tauta nesaprot viņas vārdus. Targals lemj, ka viņa taisnību varēs ieviest tikai tad, ja Guna mirst uz sārta vai arī jāatsakās no sidraba šķidrauta. Bet Guna no nāves nebaidās, jo zina, ka viņas patiesība ir viņas pusē, ka nespēs iznīcināt ne karalis, ne viņa padotie.
...Liec, lai izkaisa
Pa visiem gaisiem manus putekļus!…
