Brīvības diskurss tiesību filosofijā

JESAJA BERLINS -> Iedalījumam pozitīvajā un negatīvajā brīvībā nav nekāda sakara ar “pozitīvajām” un “negatīvajām” tiesībām. Negatīvā brīvības izpratne J. Berlina darbos aptuveni atbilst liberālisma koncepcijai. Proti, tā palīdz atbildēt uz jautājumu: “Cik plašai ir jābūt telpai, kurā subjektam – personai vai personu grupai – būtu jāļauj rīkoties patstāvīgi vai būt patstāvīgam, bez iejaukšanās no citu cilvēku puses?” Iespējamās atbildes uz šo jautājumu: maksimāli plašai (piemēram, valsts var kontrolēt jebkuru cilvēka dzīves jomu), samērīgai (piemēram, skaidri diferencējot jomas, kurās valsts var iejaukties un cik lielā mērā), minimālai (piemēram, valsts var iejaukties cilvēka dzīvē tikai sabiedriskās drošības nodrošināšanai, bet ne lai aizsargātu citas vērtības) u.tml. Savukārt, pozitīvā brīvības izpratne atbild uz jautājumu: “Kas [dzīva būtne vai nedzīva parādība] var noteikt [vai kontrolēt], lai cilvēks rīkojas šādi un nevis citādi?” Proti, kas nosaka cilvēka rīcību: viņš pats vai kādi ārēji apstākļi? Teorētiski iespējamās atbildes: monarhs, demokrātiskā ceļā ievēlēts parlaments, nācija, “vēstures likumi”, tikai pats cilvēks autonomi u.tml.
Berlins uzsver principiālo atšķirību starp šiem brīvības veidiem: “Vēlme pieņemt patstāvīgus lēmumus (pašnoteikties) vai piedalīties tajos procesos, kas kontrolē manu dzīvi, var būt tikpat dziļa, kā vēlme pēc brīvas rīcības telpas. Iespējams, ka šī vēlme ir pat vēsturiski senāka. Bet tas nav viens un tas pats.”
Berlins savos darbos īpaši daudz pievēršas “pozitīvās brīvības” perversijām: piemēram, gadījumiem, kad totalitāros režīmos tiek apgalvots, ka cilvēki ir “patiesībā” brīvi, lai gan paši nelemj par savu likteni. Tiek apgalvots, ka gadījumā, ja šie cilvēki pareizi saprastu paši savas intereses (prezumējot, ka viņi tās nesaprot, jo ir “neizglītoti”, “kaismībām pakļauti”, “neracionāli” u.tml.), tad būtu brīvprātīgi pieņēmuši attiecīgo lēmumu, pat ja tas viņiem ir neizdevīgs vai pat nāvējošs. Līdz ar to parādās iespēja pateikt, ka patiesais lēmuma pieņēmējs ir cilvēka “patiesais Es”, pat ja dzīvajam, empīriskajam cilvēkam ar to nav nekāda sakara.

…