Viesi vēl nebija aizgājuši. Sākās garlaicīgās runas par politiku. Tajās es neklausos. Caur istabas logu varēja redzēt, kā Kārlis verandā smēķē. Viņš lēni ievilka dūmus plaušās un tikpat lēni izpūta tos ārā. Likās, ka tas viņam patīk. Dūmi lielām pikām grozījās ap viņa galvu. Pēc kāda laika pīpētāji sarosījās un pa vienam nāca istabā, un sēdās pie galda. Tosti sekoja viens pēc otra. Neviens pat nemanīja, ka es nozūdu.
Ieskrējusi verandā, es paskatījos pelnu traukā. Tajā vēl kūpēja vectēva cigarete. Daudz nedomādama, es to paķēru, iemetu kabatā un izskrēju no istabas. Skrēju pāri laukam, grāvim un vagām. Apstājos. Paskatījos apkārt. Neviena nemanīju, tikai vecā suņa kaucieni pārbiedēja stārķi, kas ganījās pļavā, tas pacēlās debesīs un aizlidoja pārim laukam.…
