“Pieminot Erika Ādamsona vārdu, nāk prātā romantiskā sapņu pīpe, Vecrīgas saule, roze, ko mīlētājs dāvā savai meitenei, nāk prātā noveles, kurās autors attēlojis cilvēku vājības, iedomas, kaprīzes, kļūmes” – tā par Eriku Ādamsonu saka Milda Kalve.
Eriks Ādamsons nav parasts dzejnieks vai rakstnieks, viņš savam dzejolim rūpīgi pārdomāja ik vārdu, meklējot vislabāko, visīstāko variantu. Neatkārtojamu, neaizvietojamu. Savām novelēm viņs izvēlējās interesantus, neparastus sižetus, izvēlas tādas situācijas, kas palīdz atklāt rakstura dīvainības un dvēseles nianses. Pēc dabas noslēgts, kautrīgs un gandrīz vai vientulīgs cilvēks, kas par sevi nemīl daudz runāt, toties būdams lielisks vērotājs, bieži novēroto viņš attēlojis savos darbos.…
