Klasicisms Klasicisms (latīniski classicius - paraugs) Eiropas kultūrā radās un attīstījās 17. Gs. Pēc tam tas no jauna uzplauka 18.gs. beigās un 19.gs sākumā. Viena no klasicisma īpatnībām ir antīkās kultūras un dižrenesanses tradīciju atzīšana par saviem paraugiem. Galvenā klasicisma iezīme bija racionālisms, kas ļoti raksturīgs tā laika franču kultūrai. Tieksme pakļaut dzīves uztveri stingrai saprāta kontrolei, pretstatīt nepilnīgajai īstenībai nemaldīgo prātu. Klasicismā saduras un konfliktē personība un sabiedrība, jūtas un prāts, ideāls un īstenība. Tam raksturīga stingra formu sakārtotība, līdzsvarotība, tēlu skaidrība un harmonija. Klasicisma meistari savos darbos attēloja cildenotu īstenību, centās radīt ideālus tēlus, kas atbilstu viņu priekšstatam par saprātīgo un skaisto. Klasicistiskās mākslas tematika aprobežojas galvenokārt ar antīkās vēstures, mitoloģijas un bībeles tēliem, taču klasicisma meistari neizmantoja šos tēlus mehāniski, bet gan ar to palīdzību centās popularizēt sava laikmeta idejas. No mākslas sfēras tika izslēgts viss ikdienišķais, individuālais un nejaušais. Klasicisma pārstāvji savos darbos centās izveidot skaidru, lakonisku un pārliecinošu mākslas valodu, kuras normas atbilstu mēra un kārtības principiem.…
