Ievads
Visas filozofijas pamatā ir pieņēmums par kaut ko un tikai tad tiek apspriesta konkrēta problēma vai doma. Visa pirmsākumā ir kaut kas nezināms, neizdibināms. Līdz mūsdienām ir izveidojies daudz priekšstatu, izvirzītas neskaitāmas hipotēzes par pasauli un tajā pastāvošo kārtību. Tas viss neskaitāmas reizes noliegts un atkal pierādīts – sākot ar reliģisko pārliecību, ka visa radītājs ir Dievs; zinātniskais pieņēmums, ka Zeme radusies meteorītu eksplozijas rezultātā un beidzot ar Darvina izteikto, ka cilvēks ir radies no pērtiķa. Kuram tad īsti apgalvojumam ticēt? Ir tik grūti noteikt, kas ir pareizi un kas nē, un vai mēs vispār kādreiz uzzināsim kā ir bijis īstenībā. Varbūt mūsu tik dažādie pieņēmumi ir absolūti nepareizi un mums ir jāraugās pavisam citā virzienā?
Cilvēks ir būtne, kas vienmēr visu vēlas izskaidrot, ielikt kut kādos rāmjos, arī mūsu priekšteči nebija izņēmums un arī viņi visu savu pasauli centās kaut kādā veidā izskaidrot. Mūsdienās šos izskaidrojumus sauc par mītiem. Mīti bija tā laika reliģija, kas aprakstīja viņu eksistenci. Viņos pastāvēja mītiskā apziņa. [1] Lai no paaudzes paaudzē nodotu šīs dzīves gudrības radās latviešu folklora – pasakas, teikas, tautasdziesmas, parunas, buramvārdi.
Mana referāta mērķis ir noskaidrot šīs mītiskās iezīmes, kas ir sastopamas latviešu folklorā un noskaidrot, kādā veidā tās ietekmēja cilvēku sadzīvi.
…
