Viena no galvenajām problēmām, kas stājas priekšā, pētot totalitārisma priekšnoteikumu rašanos, ir totalitāro iekārtu rašanās iemesli pašos, liekas, dažādākajos apstākļos: Itālijā 20-tajos gados, 30-gadu Vācijā un Padomju Krievijā Staļina valdīšanas laikā. Šā jautājuma ārēji ticams atrisinājums ir rodams F. Haijeka 1944. gadā izdotajā darbā “Ceļš uz verdzību”. Kara laikā Haijeks brīdināja visu demokrātisko rietumu pasauli par to, ka tas, pašam neapzinoties, ir uzsācis ceļu pretī verdzībai.
Kāpēc? Pēc viņa domām, par to liecina kopējā aizraušanās ar militārās ekonomikas valstisku regulēšanu, kas deva labus rezultātus. F. Haijeks bija pārliecināts, ka, ja tas tiks praktizēts arī pēc kara, pastiprinot ekonomikas plānveida regulēšanu, tas neizbegami novedīs pie sociālistisko ideju izplatīšanās, ko, savukārt, var jau uzskatīt par pirmo soli pretī totalitārismam. Pretēji tiem, kas attēloja fašismu kā reakciju uz sociālistisko ideju izplatīšanos, F. Haijeks jau 1944. gadā rakstīja: “Mēs līdz šim negribam saredzēt, ka nacisma un fašisma uzplaukums ir radies nevis kā atbilde uz iepriekšējā perioda sociālistiskajām tendencēm, bet kā neizbēgams šo tendenču turpinājums”.…
